Transpersonālā māksla

Ingrida Indāne
 (māksliniece, psiholoģe,
 transpersonālās psiholoģijas un mākslas terapijas speciāliste) 

Kas ir transpersonālā* māksla? 

(*transpersonālais – sajūtas, emocijas un pārdzīvojumi,
kas stāv pāri ikdienišķajam, ārpus cilvēka ikdienā pierastās un apzinātās personības, saistīti ar garīgumu, kreativitāti un izmainītiem apziņas stāvokļiem)
 

Transpersonālā mākslas saknes meklējamas šamanismā, mītiskajā pasaules uztverē, rituālos, misticismā, kolektīvajā zemapziņā un senajā dziedniecībā, kas saistīti ar cilvēka „smalkajiem ķermeņiem” un izmainītajiem apziņas stāvokļiem. Iedziļinoties tālā senatnē, varam secināt, ka pirmsākumos māksla ļoti atšķīrās no sociālās un politiskās dzīves atspoguļojuma vai patīkama, kulturāla un izglītojoša laika pavadīšanas veida.

Māksla bija centrālā saikne ar dzīvi, tā palīdzēja cilvēkam caur viņa ticību vai maģisko domāšanu integrēties vidē un sadarboties ar līdzcilvēkiem. Alu cilvēku zīmējumi sniedza drosmi, paļāvību un veiksmi medībās, zīmes uz kapeņu sienām sargāja mirušo dvēseļu mieru, maģiski talismani pasargāja no nelaimēm, šamaņu greznie tērpi, aksesuāri un bungu skaņas ieveda dziedinošā transā, krāšņi gleznojumi stāstīja par svēto cilvēku dzīvi un dieviem, vienlaicīgi vēstīdami par ētiskajām un estētiskajām normām un ideāliem. Varētu teikt, ka māksla tās pirmsākumos savā būtībā ir transpersonāls fenomens, kas ar laiku pielāgots arī cilvēku ikdienišķās dzīves un domāšanas atspoguļošanai.

Mitoloģiskā un sakrālā glezniecība dominēja līdz 15.-16.gs. Īpaši viduslaikos svarīgākais bija „dievišķais redzējums”, „garīgais vēstījums”, ko, kā mēdijs pauda Dievu/ Dieva izredzētais šamanis/mūks/mākslinieks. Svarīgi bija noteikti kanoni vai ikonogrāfija, atsevišķas reliģijas pat aizliedza attēlot cilvēku. Renesansē, kad strauji attīstījās zinātne un it īpaši medicīna, viss mainījās - cilvēks aizrāvās ar reālistisku pasaules atspoguļojumu – un par svarīgāku kļuva perspektīva, proporcijas, cilvēka figūras pareizs anatomisks attēlojums, apgaismojums. Kopš holandiešu ainavu un kluso dabu gleznojumu pirmsākumiem 17. gadsimtā, kad ilgus gadus Eiropas mākslā valdīja reālistiskā skatījuma tradīcijas, garīgais (transpersonālais) virziens saglabājās, galvenokārt, tikai kulta celtņu monumentālajos gleznojumos, ikonās un atsevišķos lietišķās mākslas izstrādājumos.

19. gadsimta beigās šīs tradīcijas sāka lauzt impresionisti (klasiskie modernisti). Darbos pamazām, taču jau citā kvalitātē, atgriezās emocijas, iztēles lidojumi un garīgās dimensijas, sapņi un sirreālas vīzijas. 20. gadsimta pirmajā pusē, sākot ar modernās mākslas uzplaukumu, šī tendence pastiprinājās, un mākslas darbi vairs nepretendēja uz meistarīgu acīm redzamās realitātes kopiju, bet tajos tika integrēta katra mākslinieka unikālā pasaules uztvere, izjūtas un attieksmes. Attīstījās kreativitātes jēdziens, un vērtību ieguva skatījuma oriģinalitāte un spēja suģestēt. Ja senais cilvēks, kā hipnotizēts, lūkojās uz apļa vidū dejojošā šamaņa neparasto tērpu un maģiskajiem simboliem, tādējādi nokļūdams izmainītā apziņas stāvoklī, 20. gadsimta akadēmiski izglītotais pilsonis kā transā varēja ilgi un dziļdomīgi stāvēt, piemēram, pie K.Maļeviča „Melnā kvadrāta”, P.Pikasso kubisma šedevriem vai M.Rotko abstraktajiem krāsu laukumiem. Vizuāli plastiskā māksla vairs nebija tikai dekoratīvi greznuma priekšmeti, kas kalpoja to īpašnieku prestižam un izcēla viņa dzimtas un reliģisko piederību, tā kļuva par savdabīgu garīgās komunikācijas līdzekli starp mākslinieku un skatītāju, dažādu filozofiju pārstāvju grupējumiem un sabiedrību. Uzplauka interese par primitīvo mākslu, jo, tāpat kā senatnē, lai pildītu savas funkcijas, mākslai vairs nebija jābūt maksimāli skaistai un estētiskai. Šķiet, ka bija noiets milzīgs attīstības spirāles loks, un mūsdienu laikmetīgā māksla, reizēm depresīvi vaimanājot par to, ka viss jau ir bijis un neko jaunu vairs nevar izdomāt,  tomēr turpina savu ceļu, pamazām cenšoties uztaustīt sava attīstības loka jauno liktenīgo pagriezienu. 

Transpersonālās mākslas jēdziens cēlies no transpersonālās psiholoģijas, ko jau pagājušajā gadsimta vidū ASV sāka attīstīt humānistiskās psiholoģijas pārstāvji, kas lielu uzmanību pievērsa cilvēka pašrealizācijai un kreativitātei.

Varētu apgalvot, ka visa māksla kopumā ir transpersonāls fenomens, taču šeit mēs apskatām transpersonālo mākslu kā atsevišķu žanru. Mūsdienās mākslinieki un psihologi transpersonālo mākslu definē kā iespaidīgu starpposmu, kā vietu starp diviem pasaules uzskatiem, no kuriem viens pamazām iet bojā, bet otrs vēl nav piedzimis. Transpersonālais „vienkārši apzīmē tās realitātes, kas gan ietver sevī, gan plešas pāri; tās personiskās un individuālās daudzpusīgās strāvas, kas plūst pāri ādā iekapsulētajam ego un brīvi saskaras ar citām būtnēm, kosmosu, garīgumu, kas sasniedz vietas un simbolus, kas nav bijuši pieejami tiem, kas redz vienīgi paši sevi un turas tikai pie virspusējā. Mēs, protams, varam aplūkot tos nedaudzos gadījumus pagātnē, kad subkultūra ir skārusi transpersonālo sfēru un integrējusi to arhitektūrā, dzejā, gleznās, amatniecībā un mūzikā. Bet pagātnē mēs varam atrast tikai mājienus, jo mūsu rītdienas ēku var dekorēt tikai tie mākslinieki, kas šodien stāv uz šo pārmaiņu sliekšņa” (ASV psihologsToms Armstrongs). 

Transpersonālā māksla nākotnē varētu attīstīties kopā ar dizainu un dizaina psiholoģiju – attīstot kreativitāti un pašrealizāciju, it īpaši pilsētas vidē, būs nepieciešams projektēt vietas, kur iespējams gūt iedvesmu un garīgo spēku. Psiholoģiskie motīvi kļūst aizvien nozīmīgāki gan mākslā, gan arhitektūrā un dizainā, jo pieaug prasība pēc pozitīvām emocijām, emocionāli dziedinošām vietām un harmoniskas vides. Bet, varbūt atgriezīsies kas līdzīgs krāšņajai renesanses mākslai, tikai nedaudz citā, bet mums vēl grūti paredzamā līmenī, kas varētu būt saistīta nevis ar proporcijām un perspektīvu, bet ar jau smalkākām, garīgām dimensijām?