 |
 |
Kas ir transpersonālā psiholoģija
Transpersonālā psiholoģija ir humānistiskās psiholoģijas virziens ar pētījumiem par garīgumu, ķermeņa un prāta attiecībām, transformāciju un izmainītiem apziņas stāvokļiem
Transpersonālās psiholoģijas pamatā ir:
- V.Džeimsa, Z.Freida, A.Masloua, V.Raiha, K.G.Junga, K.Rodžersa, R.Assadžoli, R.Volša, K.Vilbera, S.Grofa teorijas;
- Seno tautu reliģijas, filozofija un kultūras tradīcijas (šamanisms);
- Mūsdienu pasaules reliģiju tradīcijas un prakses;
- Budisma filozofija.
Zinātniskos pētījumus transpersonālajā psiholoģijā visaktīvāk pasaulē izstrādā Amerikas Transpersonālā psiholoģijas institūts - Institute of Transpersonal Psychology (ITP) http://www.itp.edu
- Vārdu "transpersonāls" pirmais savā kursā Harvardas universitātē 1905. gadā ir lietojis funkcionālisma pamatlicējs Viljamss Džeims, Savā ziņā viņš tiek uzskatīts par pirmo transpersonālo psihologu viņa darba “Reliģiskās pieredzes daudzveidība” dēļ.
- Nosaukums “transpersonālā psiholoģija” oficiāli tika apstiprināts 1968. gadā ASV, kad to nolēma šī jaunā psiholoģijas novirziena pamatlicēji A. Maslous, S.Grofs, E.Sutičs, A.Votss u.c.
- K.G. Jungs pirmo reizi lietoja terminu “transpersonāls” (uberpersonlich/ pārpersonāls), kad viņš lietoja frāzi “transpersonālā zemapziņa” kā sinonīmu “kolektīvajai zemapziņai”.
Ko nozīmē vārds „transpersonāls”?
- K.Vilbers: “personīgais + ...”. Transpersonālā orientācija ietver visas pārējās psiholoģijas jomas un pēc tam pievieno tām dziļākus un augstākus cilvēciskās pieredzes aspektus. Tas ir mēģinājums dziļāk, rūpīgāk un zinātniskāk aptvert visu iespējamo cilvēces pārdzīvojumu spektru.
- R.Volšs, F.Vons: transcendentālā izpaušanās caur (trans) personīgo.
- Vadošais stimuls transpersonālās psiholoģijas ieviešanai kā atšķirīgam pētījumu laukam bija Abrahama Masloua pētījumi par personības pašaktualizāciju. Masloua darbi skāra ne tikai psiholoģiskus aizvainojumus un personības attīstību, bet arī augstākās pakāpes (peak) pieredzi, iedvesmu, kreativitāti, altruistiskus ideālus, kā arī darbības, kas pārspēj parastas personības rīcību.
- Maslous rakstīja: “Es uzskatu humānistisko par trešo spēku psiholoģijā, par pārejas posmu vai sagatavošanos vēl „augstākam” ceturtās psiholoģijas posmam, kas būtu transpersonāls, transhumāns, centrēts drīzāk kosmosā nekā cilvēka vajadzībās un interesēs, tiecīgs ārpus cilvēcīgā, identitātes, pašaktualizācijas un tamlīdzīgi Psiholoģija, kura iet tālāk par cilvēciskumu, identitāti, pašaktualizāciju.[..] Mums ir nepieciešams kaut kas lielāks nekā mēs esam, lai izjustu svētlaimi un ļautos jaunajam, dabiskajam, empīriskajam, nevis baznīcas jūtām” (Maslow, 1968; iii-iv).
Izmainītie apziņas stāvokļi
- 20. gs.50.gadu beigās un 60. gadu sākumā psihiatri, psihologi un psihofiziologi sarakstīja daudz darbus, kas bija veltīti psihodēliķu klīniskās izmantošanas un iedarbības iespējām
- Psiholītiskā terapija – parasti tiek veikta psihoanalītiski orientētas terapijas procesā, lai to saīsinātu vai atvieglotu
- Psihodēliskā terapija – radīta ASV un Kanādā (delos – gr. izpausme). Parasti vienreiz vai nedaudz reižu izmanto lielu psihodeliķu devu, lai inducētu dziļus transpersonālus mistiska, transcendentāla rakstura pārdzīvojumus, kas veicina katarses procesus, pozitīvas personības izmaiņas, izaugsmi un pašizziņu, nozīmīgus insaitus par eksistenciālo problemātiku un dzīves jēgu, papildina priekšstatus par personīgo “Es” un apkārtējo pasauli, dzīvi un nāvi kā kardinālu transformāciju, sekmē radošās aktivitātes palielināšanos un garīgā apvāršņa paplašināšanos. (H.Osmonds)
“Šīs pieejas ietvaros īstenota psihoterapija ietver pacienta sagatavošanu psihodēliskajam seansam, viņa uzvedības fasilitāciju, kā arī īpašas psihoterapijas vadīšanu visa seansa laikā ar mērķi palīdzēt pacientam psihodēliskos pārdzīvojumus korelēt ar viņa turpmāko dzīvi. Līdz ar to psihoterapeitiskais darbs iegūst tam iepriekš gluži neraksturīgas īpašības: tas uzlūkojams ne tik daudz kā psiholoģisku problēmu risināšanas process, bet drīzāk kā garīgi pārveidojoša darba posms”(E.Krupickis, A.Griņenko; 1996.)
- Psihodēliskā un psiholītiskā terapijas veiksmīgi tika izmantotas ārstējot:
- Trauksmes stāvokļus;
- Obsesīvi kompulsīvās un fobiskās neirozes;
- Neirotisko depresiju;
- Histēriskos simptomus;
- Seksuālās neirozes;
T.Līrijs ziņoja par veiksmīgu psihodēliķu izmantošanu psihopātiju un sociopātiju korekcijā, īpaši, noziedznieku recidīvistu rehabilitācijā.
- Pēc LSD lietošanas aizliegšanas par psihodēliskās terapijas analogu kļuva holotropā elpošana (holos – vesels; tropos – kustība uz)
- Holotropās terapijas galvenais mērķis ir aktivizēt bezapziņu, atbrīvot enerģiju, kas ir iesprostota emocionālajos un psihosomatiskajos simptomos, kā arī transformēt šos simptomus pārdzīvojumu plūsmā. Terapeita jeb fasilitatora loma holotropajā terapijā ir atbalstīt pārdzīvojuma procesu, pilnībā uzticoties notiekošajam un nemēģinot to vadīt vai mainīt.
- Holotropā elpošana aktivizē dažādus, arī sen aizmirstus un izstumtus pārdzīvojumus, kas izpaužas:
- Sensorā pieredzē un tās motorās izpausmēs;
- Biogrāfiskajā pieredzē;
- Perinatālā līmeņa pieredzē;
- Transpersonālā līmeņa pieredzē.
Transpersonālie pārdzīvojumi
S. Grofs uzskata, ka personīgi transpersonāli pārdzīvojumi ir :
- Pieredzē balstīta apziņas paplašināšana “objektīvās īstenības” robežās
A) Apziņas paplašināšana laikā:
- Embrionālie un augļa pārdzīvojumi;
- Dzimtas (mantotie) pārdzīvojumi;
- Kolektīvie un rases pārdzīvojumi;
- Filoģenētiskie (evolucionārie) pārdzīvojumi;
- Pēcinkarnācijas pārdzīvojumi;
- paredzēšana, gaišredzība un gaišdzirdība, “ceļojumi laikā”;
B) Apziņas paplašināšana telpā”:
- Ego transcendēšanās starppersonālajās attiecībās un veseluma divējādās dabas pārdzīvojumi;
- Identificēšanās ar citiem cilvēkiem;
- Grupas identificēšanās un grupas apziņa;
- Idenificēšanās ar dzīvniekiem;
- Indentificēšanās ar augiem;
- Saplūšana ar visu dzīvību un visu radību;
- Neorganiskās matērijas apziņa;
- Planetārā apziņa;
- Eksplanetārā (ārpusplanetārā) apziņa;
- Ārpusķermeņa pārdzīvojumi;
2. Gaišredzība, gaišdzirdība, telepātija, “ceļojumi telpā”.